Glāstu psiholoģija

Glāstu psiholoģija

Glāsti un pieskārieni – tā ir maiguma un mīļuma izpausme. Katram cilvēkam tā ir dabiska lietu kārtība un vajadzība. Un tas skar ne tikai maza bērna vajadzību pēc mātes mīlestības pilnā glāsta vai pieskāriena, tas šobrīd ir kļuvis tik nepieciešams arī lielajam pieaugušajam cilvēkam. Glāstu esība nosaka un raksturo gan mātes un bērna, gan sievietes un vīrieša attiecību emocionālo kvalitāti. Psihologi jau izsenis secinājuši, ka glāsti un maigums laulāto attiecībās ir tikpat svarīgi kā intīmā tuvība, jo gan pieskārieni, gan glāsti dod tik nepieciešamo drošību, atbalstu, sapratni un uzticēšanos un izjūtu, ka par tevi kāds rūpējas.

Bioloģiskais skatījums uz glāstu nozīmi

Neskaitāmi pētījumi parādīja, ka viegls pieskāriens ādai palielina hormona oksitocīna sintēzi hipofīzes aizmugurējā daļā. Agrāk tika uzskatīts ka, šis hormons ir atbildīgs tikai par sievietes dzemdes sašaurināšanos un piena veidošanos dzemdību procesā, un tas ir tīri mātišķs  hormons. Taču tālākie neirobioloģiskie pētījumi parādīja, ka oksitocīnam ir arī cita veida funkcija. Šis hormons izstrādājas gan sievietēm, gan vīriešiem un tas stimulē fizioloģiskās reakcijas, kas saistītas ar psihiskās spriedzes un stresa līmeņa mazināšanu. Piemēram, oksitocīns palielina laimes hormona – serotonīna undopamīnadaudzumu un pie tam samazina stresa hormona – kortizola līmeni. Pētījumos tika konstatēts, ka šāds pieskāriena vai glāsta radītais efekts samazina stresu daudz labāk nekā alkohola lietošana. Tātad sanāk, ka alkohols, kā viens no stresa mazināšanas paņēmieniem – ir vienkārši mīts. Hormons oksitocīns spēj cilvēkus “padarīt” labākus. Vairāki pētījumi pierādīja oksitocīna nozīmi cilvēku savstarpējās attiecībās, tas palielināja uzticēšanos un mazināja bailes. Līdz ar to tas palīdzēja izprast, ka oksitocīns var ietekmēt noteiktas smadzeņu daļas, kas atbild par cilvēka uzvedību, bailēm un trauksmi.

Var teikt, ka pieskārienam un glāstam piemīt dziedināšanas spēks, tādēļ gan pie sliktas pašsajūtas, gan pie depresijām kā bērniem, tā arī pieaugušajiem ir svarīga tieši glāstu loma. Tuvu cilvēku glāsti, pieskāriens, maigums, mīlestība spēj dot gan nomierinošu, gan pat ārstniecisku efektu.

Taktīlās izjūtas ir ļoti labi attīstītas pat neiznēsātajiem bērniņiem. Pagājušā gadsimta otrajā pusē jau tika novērots, ka ritmiska neiznēsāta bērniņa glaudīšana, kuri gulēja inkubatoros, palīdzēja noregulēt mazulīšu elpošanu un citus fizioloģiskos procesus. Bieži vien vienkārša tikko dzimuša bērniņa turēšanai aiz rokas vai kājas, nomierināja mazuli. Bērna pārtīšana radīja tādu pašu efektu (Brazelton,1969)

Psiholoģijas skatījums uz glāstu nozīmi

Katram cilvēkam ir savs individuālais emocionāli – informatīvais paņēmienu kopums, kas palīdz uztvert, pārtulkot un nodot tālāk daudz un dažādas svarīgas lietas un informāciju par sevi un apkārtējo pasauli. Visi zina piecus sajūtu veidus – redze, dzirde, garša, smarža un tauste. Pie tiem tika akcentēti atšķirīgie un citkārt dominējošie trīs uztveres veidi – vizuālais, audiālais un  kinestētiskais uztveres kanāls. Katram cilvēkam priekšroka vienam vai otram uztveres veidam  var veidoties atšķirīgi – vienam labāk informāciju un pasauli būs labāk uztvert ar acīm, ir svarīgi pašam to redzēt un aplūkot, un tā to izpētīt, citam būs svarīgāk dzirdēt, un ieklausīties,  bet vēl citam dominējošais veids, kā uztvert pasauli  – to izjust, sataustīt, izgaršot, pataustīt. Kinestētiķiem, cilvēkiem, kuri labāk apkārtējo pasauli spēj uztvert, to izjūtot fiziski, glāsti un pieskārieni būs it sevišķi svarīgāki un nepieciešamāki nekā citiem cilvēkiem. Vizuāliķiem un audiāliķiem pieskārienu vajadzība nebūs tik izteikta. Taču, ja vizuāliķiem aizsies acis, bet audiāliķiem, aizbāzīs ausis, viņi izjutīs spriedzi un cietīs, jo viņiem būs atņemts tik viņiem svarīgs un būtiks informācijas avots. Tāpat būs ar kinestētiķiem – viņiem var celties trauksme, var veidoties neiroze, depresija, dažāda veida saslimšanas. Ja cilvēks nespēj uztvert informāciju par apkārtējo pasauli un nespēj to izjust (ar redzi, dzirdi vai taktīli), līdz ar to arī sajust un izprast to, var paaugstināties trauksme un rasties psiholoģiski vai fiziski traucējumi. Līdz ar to šis informācijas un arī emocionālais bads var radīt nopietnus draudus cilvēka psihiskajai un arī fiziskajai veselībai.

Izteiktiem kinestētķiem, iespējams, ar masāžas palīdzību vai ar baseina apmaklējumu būs vairāk līdzēts, nekā vizuāliķiem un audiāliķiem. Un ar vienu pieskārienu vai glāstu terapiju te var būt arī par maz. Piemēram, depresijas gadījumā var, protams, izmantot kādas masāžas veidus, taču kā blakus iedarbība vai papildus palīdzība, jo šāda veida palīdzība būs orientēta uz seku jeb simptomu mazināšanu, mierināšanu, atbalstu. Daudzviet kā speciālistu ieteikums var būt arī mājdzīvnieka iegādāšanās. Suņu un kaķu glaudīšana un komunikācijas veidošana spēj mazināt kā vientulības izjūtu, tā arī samazināt stresa līmeni.

Ikdienā mēs ļoti maz aizdomājamies par to, cik sarežģītas un gana neskaidras ir katra attiecības ar savu personīgo ķermeni. Cik atšķirīgu viedokļu un skatījumu ir par to, kas mums ir mūsu ķermenis, kādam tam vajag būt, kas viņam ir vajadzīgs un, kas tam nav vēlams. Pie labvēlīgiem apstākļiem mēs varbūt ne tik daudz iedomājamies vai aizdomājamies par to. Tikai tad, kad ir veselības problēmas, mēs aizdomājamies, ka ķermenis ar mums runā un kaut ko vēlas tik ļoti mums pateikt. Mūsu ķermenis sāk pievērts sev uzmanību un caur ķermeni mēs sākam ieklausīties paši sevī.

Glāstu un maiguma nepieciešamība māte – bērns attiecībās

Glāstu nozīme maza bērna attīstībā

Perinetālās psiholoģijas ietvaros tika konstatēts, ka grūtniecības periodā mātes pieskārieni vēderam ietekmēja tur augošo bērnu gan emocionāli, gan fiziski. Ar pieskārienu un glāstu auglim tika vēstīts, cik tas ir gaidīts un vajadzīgs pasaulei. Mātes un tēva pirmie pieskārieni puncim ietekmēja augļa attīstību un augšanu dzemdē. Pieskāriens un glāsts būs pirmais kontakts ar vēl nedzimušo bērnu, bet tā jau ir maza pieredze, ka tur ārpusē ir cita pasaule, kas dod atgriezenisko saikni, nomierina, ir draudzīga un saudzīga.

Pirmsdzemdību un dzemdību pieredze nebūt nav ignorējama un to nevar neņemt vērā bērna turpmākajā emocionālajā un fiziskajā attīstībā.

Tā saucamajās objektu attiecību teoriju ietvaros, vairāki psihoanalītiķi veica novērojumus agrīnajās māte – bērns attiecībās un to mijiedarbībā. Novērojumi parādīja, ka ne tikai bērna zīdīšana un rūpes par bērna fizioloģiskajām vajadzībām bija ārkārtīgi svarīgi bērna attīstībā, bet arī savstarpējai māte – bērns emocionālajai saiknei, kas sevī ietvēra arī šo taktīlo jeb fizisko kontaktu – pieskārienus un glāstus. Protams, ka fiziskais kontakts būs tikai kā viens no daudziem citiem mātes – bērns mijiedarbības veidiem, jo blakus tam, nenoliedzami savu lomu spēlēs gan redzes, gan dzirdes, gan garšas uztvere, mātes komunikācijas un aktivitātes veids, kā arī pašas mātes psiho – emocionālais stāvoklis.  Maza bērna attīstībā un mātes – bērns mijiedarbības procesā ir jārunā par sensoro un perceptīvo procesu integrāciju. Raksta ietvaros mēs pieskarsimies vairāk taktīlajām jeb ķermeniskajām izjūtām.

Mazam bērnam, bet it sevišķi zīdainim, ķermeņa kontakts ir vitāli svarīgāks nekā pieaugušajiem.

Attīstības psiholoģijas, psihoanalīzes un neirobioloģijas pētījumi aizvien vairāk parāda mātes – bērna emocionālo attiecību nozīmi bērna attīstībā. Jau kopš pašas piedzimšanas brīža, mātes apskāviens, viņas sirdspukstu atpazīšana mazulim rada tik svarīgo drošības izjūtu, kas mazina un normalizē dzemdību laikā radīto emocionālo spriedzi. Aizvien vairāk tiek novērtēts tieši brīdis uzreiz pēc bērna piedzimšanas, kad tiek ielikts viens no daudzajiem ķieģelīšiem,  mātes – bērna drošās piesaistes pamatiem. Bērna fizioloģisko, emocionālo, saskarsmes vajadzību bezierunu apmierināšana – bērna nēsēšana uz rokām, glāsti, mātes maigums, siltums un mīlestība rada pamatus bērna fiziskajai un psihiskajai veselībai. Bērnam tuvo cilvēku maigie pieskārieni dod bērnam pirmo priekšstatu par apkārtējo pasauli un formē bērna personību.

Tuvu cilvēku pieskārieni agrīnajā periodā ir svarīgi bērna nervu sistēmas attīstībai. Mūsdienu zinātniskie pētījumi apstiprina, bērni, kuri ir izbaudījuši pietiekami daudz mīlestības pilnu pieskārienu, buču, apskāvienu un glāstu, mātes smaidu un viņas lalināšanu, aug fiziski veselīgāki un viņiem veidojas stabilāka psihe. Tāpat novērojumi liecināja, ka pastāvīga un pat stereotipa uzvedība no mātes puses rada stabilitātes un pasaules nemainības esību, t.i., dod drošības izjūtu. Bērna taktilais kontakts ar māti kļūst par apkārtējās pasaules izziņas veidu. Mātes siltums un maigas rokas pieskāriens rada nevien drošības izjūtu, bet arī tuvības ar otru pieredzi un arī spēju uzticēties pasaulei.

Ja agrīnā vecumā mātes – bērna emocionālo attiecību norise kaut kādā ziņā ir traucēta, bērns nepietiekami ir izjutis šo savu visvarenības stāvokli, kad nav izjutis pietiekamu apmierinājumu pēc glāsta un roku pieskāriena, pēc mātes vienlaidus pieejamības, bērna emocionālā attīstība tiek traucēta un bērnam neveidojas pietiekama aizsardzība pret stresa faktoru ietekmi.

Ja ir gadījies, ka kādu apstākļu dēļ bērnam ir bijusi nepieciešamība pēc medicīniskas iejaukšanās, tad tieši taktīlais kontakts var palīdzēt mātei un bērnam atjaunot radušos emocionālo pārrāvumu un drošību.

Vecāki jau izsenis zina, cik svarīgi ir mazam bērnam uzpūst uz sasistās vai nobrāztās brūcītes (lai arī cik mikroskopiska tā arī būtu), to noglāstīt, varbūt sabučot un vēl pašu samīļot. Cik svarīgi ir justies pažēlotam un buča vai glāsts dod to mierinājumu un drošību, ka būs labi, sadzīs. Glāsts spēj nomierināt, mazināt sāpes un bailes.

Pieskāriens – ar to mēs bērnam paužam savu maigumu un mīlestību. Un maiguma un mīlestības apliecinājumi ir tik svarīgi. Tad, kad bērns ir pakritis un nobrāzis celi, kad nejauši tika apgāzta un izjaukta bērna būvētā māja, kad bērns ir nobijies, satraukts, apmulsis vai dusmīgs, mātes vai tēva apskāviens bez vārdiem var pateikt:” Nekas, viss ir kārtībā, viss ir pārvarams, viss ir labi!”

Pienāks brīdis, kad bērns pats vairs nevēlēsies glāstu vai apmīļošanu, bērns būs kļuvis spuraināks un lielāks, un glāsts vairs nespēs dot to mierinājumu vai to saturu, ko bija devis iepriekš. Ir izaudzis bērns un viņa varēšana – pats varu tikt galā!

Glāstu un maiguma izpausmes nepieciešamība pieaugušo pasaulē

Arī pieaugušo pasaulē pieskāriens kļūst aizvien svarīgāks un vēlamāks. Pieskāriens un glāsts ienes siltumu, maigumu, prieku un pozitīvu saturu savstarpējās attiecībās. Aizvien vairāk satiekoties tuvi cilvēki apskaujas, noskūpsta viens otru un pasmaida. Ikreiz, kad mēs pieskaramies otram patiesu un siltu jūtu vadīti, mēs it kā sakām: „Man ir prieks tevi satikt, tu esi labs, tu esi man svarīgs, es tevi cienu un mīlu!”

Pāri, kuru attiecībās ir svarīga vieta glāstiem un pieskārieniem, ir nevien viņu attiecību un mīlestības kvalitātes, bet arī abu partneru fizsikās un psihiskās veselības rādītājs. Zinātnieki ir novērojuši, ka hormona oksitocīna daudzums pāriem, kuri ir uzticīgi viens otram, ir par trešdaļu augstāks nekā to pāru vidū, kas ir daudz brīvāku attiecību piekritēji. Monogāmo pāru attiecībās joprojām bija svarīga vieta romantikai, savstarpējai uzticībai un maigumam.

Vēl jo vērtīgāks fiziskais kontakts saskarsmē kļūst dzīves otrajā pusē, kad vecāka gājuma cilvēkiem tik ļoti kļūst nepieciešams šis tuvības un mīļuma apstiprinājums.

Viena neatkarīgā britu psihologa (Honey Langcaster-James) pētījumi parādīja, ka elementārs fiziskais kontakts ar gados vecākiem tuviniekiem – vecmāmiņas vai vectētiņa rokas turēšana un noglāstīšana var būtiski uzlabot vecā cilvēka fizisko un emocionālo pašsajūtu, palīdz viņiem nejusties tik sociāli izolētiem un nevajadzīgiem. Savukārt, tas spēj samazināt depresijas risku, kā arī citu slimību padziļināšanos.

Vai glāstu var būt par daudz?

Tieši maiguma un mīlestība caurausti glāsti un pieskārieni spēj darīt „brīnumus”. Pretējā gadījumā, pieskāriens netiks pieņemts un izjusts kā patīkams.

Bieži vien vecāki novērojuši, ka mazs bērns pats meklē vecāku tuvumu, prasoties uz rokām, vai pieprasot pamasēt muguriņu, vai var vienkārši atskriet un pieglausties pie mammas vai tēta. Tādā veidā bērns pats jūt, kad viņam ir nepieciešams pieskāriens. Ķermenis it kā pats dod ziņu, ka ir vajadzība apmierināt taktīlo „badu”, vajadzību pēc mierinājuma vai atbalsta.

Tas, cik glāstu ir nepieciešams, pasaka priekšā pats cilvēks. Pats cilvēks jūt, cik tie ir nepieciešami un dod otram atļauju – nomierini mani, pažēlo vai atkal – stop, pietiek.

Pieskārieni var būt kā pozitīvi – patīkami, tā arī negatīvi – nepatīkami. Lai arī pieskārienam ir šī nomierinošā un dziedinošā funkcija, tomēr tā ir intīma iedarbība uz otru cilvēku, un šeit ir jābūt ļoti uzmanīgiem, taktiskiem un jutīgiem, jo nevēlams pieskāriens var dot pretēju efektu un ķermenis uzņems šādu pieskārienu kā draudīgu. Pie negatīviem pieskārieniem mēs varam pieskaitīt tos pieskārienus, kuri tiek uzspiesti no apkārtējās vides, nerēķinoties ar paša cilvēka vajadzību pēc tiem. Mēs esam spējīgi momentā nolasīt otra cilvēka nodomus, nolūkus, sajūtas intuitīvi, kaut arī apzinātā līmenī savāktā informācija par pretī esošo cilvēku ir atšķirīgāka. Ik viens ir izjutis kāda cilvēka pieskārienu, kas izjūtu līmenī ir bijusi nepatīkama, lai gan cilvēks mums ir smaidījis un teicis labus vārdus. Ķermeniskā līmenī dotā informācija bija devusi signālu būt uzmanīgam.

Ko un kā darīt cilvēkiem, kuriem ir sava veida “blokāde” – kad viņi nespēj otru glāstīt kādu iemeslu dēļ, kā to pamazām iemācīties, kā pārkāpt pāri savām bailēm

Glāsti un pieskārieni ir ļoti intīmi un tas skar mūsu intīmās, maiguma un mīlestības pilnās attiecības ar otru cilvēku. Tas, ka kādam ir grūti otru noglāstīt, pieskarties otram, apķert vai to noskūpstīt, var norādīt uz šo attiecību traucējumiem un iekšejo trauksmi un bailēm. Tas var norādīt, ka, piemēram, pats cilvēks ir maz saņēmis šāda veida fizisku kontaktu agrīnā vecumā. Ja bērnībā bērns ir nepietiekami saņēmis mīļus glātus un apskāvienus, šie smadzeņu centri var zaudēt savu lomu un bērns var izaugt ne tikai emocionāli nejūtīgs, bet arī emocionāli traumēts. Bērns, kurš no savas piedzimšanas brīža ir sajutis pietiekami daudz mīlestības, mātes pieskārienu, aug daudz emocionāli stabilāks, uzmanīgāks un maigāks arī attiecībās pret otru cilvēku.

Ja ir grūti un neizturami tad, kad kāds mēģina izrādīt fizisku mīļumu pieskaroties, vai nu aizskarot vai noglāstot, var norādīt uz ārkārtīgu savas personīgās psiholoģiskās telpas aizsardzību. Personīgā psiholoģiskās telpa – tā ir zona ap cilvēku, kurā tiek ielaisti tikai paši tuvākie cilvēki. Musu personīgās psiholoģiskās telpas robežas dod personiskā „es” izpratni – tās ir robežas, kuras norāda, kas ir mans, kur esmu es, kur ir citi, kas man ir patīkams, kas  – nē. Šī telpa ir arī mūsu pašu ķermenis. Un tikai mēs paši nosakām, kas mums ir vajadzīgs, kas nepieciešams. Arī tuvības izpratni nosaka katrs sev  individuāli.

Ja šī telpa ir ārkārtīgi sargājama, tas var radīt neuzticību un bailes, veidojoties savdabīgai neirozei un fobijai. Iespējams, ka šāds bērns vai pieaugušais ir izjutis vardarbīgu savas psihiskās vai fiziskās telpas un robežu pārkāpšanu. Šādi cilvēki parasti ir bijuši kādas vardarbības upuri. Katrs mēs esam vesela unikāla pasaule, un jebkura veida tās apdraudējums var būt pietiekami postošs. Šāda veida pieredze ir ļoti traumatiska un traucēta būs arī pilnvērtīgu attiecību veidošana.

Patstāvīgi tikt galā ar savām bailēm no fiziska kontakta ar otru praktiski nebūs iespējams, tādēļ būs ieteicama psihoterapija. Var, protams ārstēt pašas bailes, izmantojot kognitīvi – biheiviorālo terapiju. Bez dziļākas baiļu cēloņu izpratnes, dotā fobija var atkārtoties vai mainīties paši simptomi un bailes var pāriet cita veida formā. Izpētīt pašu baiļu cēloni un saprast, kas ir novedis pie šāda veida aizsardzības, var izvēloties laikietilpīgāku, bet padziļinātāku psihoanalītiski vai analītiski orientētu psihoterapiju.

Psihonalītiski orientētajā terapijas procesā netiek izmantots fiziskais kontakts, terapija notiek no attāluma, distancēti. Tiek ļoti ievērota pacienta psiholoģiskā telpa. Terapijas laikā pacients mācās runāt par savām izjūtām, mācās iztulkot savu uzvedību un rīcību jūtu valodā. Nosaukt to vārdā, apzināties. Ja pacients mēģina terapeitu apskaut vai kaut ko tam dāvināt, arī šī “valoda” tiek iztulkota, jo aiz katras darbības ir jūtas, kuras varbūt vēl nav apzinātas, bet ir svarīgas pacienta problēmas vai  iekšējā konflikta izpratnē.

Savukārt bērnu terapijā, piemēram, izmantojot smilšu spēles terapijas metodi, kuras pamatā būs analītiskā pieeja, bērna pieskaršanās smiltīm un kontakts ar tām ir ļoti svarīgs. Bērns pats veido savas attiecības ar smiltīm – brīvi, nepiespiesti, bez terapeita iejaukšanās. Smiltis smilšu kastē simbolizē arī mātes ķermeni. Mijiedarbība ar smiltīm, vai tās ir sausās vai mitrās, simboliski ir arī attiecības ar māti un šīs attiecības dod savu ārstniecisko un dziedinošo efektu – no mierināšānas līdz pat agresivitātes izlādei. Dziedināšana notiek arī neizskaidrojot visu, kas notiek smilšu kastē, bet saudzīgi un drošā vidē aizskar visdziļākos dvēseles slāņus un pārdzīvoto traumatisko pieredzi. Smilšu spēles terapijas nenovērtējamā nozīme ir tieši tajos gadījumos, kad traumatiskā pieredze ir radusies pirmsverbālajā attīstības periodā, kad pārdzīvoto nav iespējams izteikt vārdos. Tad rokas uzņemas galveno dvēseles darba daļu, stāstot savu stāstu ķermeņa valodā.

(c) Ilva Dandzberga