Brīdinošie signāli attiecībās

Veselīgās dusmas

30/07/2018

31/07/2018

Emocionālās attiecības pārī nebūt nav nemainīgas un pastāvīgas, tās mainās, tās ir dzīvas. Ir savi uzplūdi, savas vētras un miera periodi. Protams, ka nevienās attiecībās neiztikt bez strīdiem un viedokļu sadursmēm. Ir bijis, ka kāds no partneriem apvainojas, ir bijis, ka kāds ir plēsis traukus un kāds nav runājis pāris dienas un tā paudis savu attieksmi. Bet pēc laika, viss ir norimis, pārgājis, normalizējies. Bet ar laiku, tomēr šķiet, ka kaut kas ir mainījies, ka vairs nav tik viegli saprasties, ka agrāk pielietotie paņēmieni vairs nestrādā. Pamazām briest neapmierinātība un partneru attiecībās iezogas aizkaitināmība un šaubas. Pamazām pāru attiecībās var iezagties situācijas, kuras var brīdināt par to, ka kaut kas īsti attiecībās nav kārtībā un tie var būt signāli, kuriem būtu jāpievērš papildus uzmanība:

Patiesas saskarsmes trūkums, kas izpaužas kā strīdu esamība visur un par jebko – pāra saskarsmē dominēs pārāk daudz strīdu un parasti tie ir saistīti ar nenozīmīgām, mazsvarīgām lietām un sīkumiem, saskarsmē jūtami verbāli uzbrukumi, personības aizskārumi. Sāk kaitināt partnera uzvedība un rīcība, kas it kā iepriekš bija pieņemama vai neitrāla. Saskarsmē dominē princips “es esmu labs, tu esi slikts ” un “tu pie visa esi vainīgs (-a)”. Dominē neefektīvi konfliktu risināšanas paņēmieni: konkurences stila parādīšanās – sava viedokļa uzspiešana – “mans” viedoklis ir vienīgā un absolūtā patiesība. Partneri sāk nedzirdēt viens otru, notiek fokusēšanās uz savu Ego.

Saskarsmē sāk parādīties otra partnera pazemošana, kas var izpausties kā neverbāli, tā arī verbāli. Neverbāli var tikt izpausts ar mīmiku, sejas izteiksmi. Verbāli otra pazemošana var izpausties kā dzēlīgu piezīmju izteikšana, apvainošana, aizrādīšana, dzēlīgi joki.

Izvairīšanās no konflikta risināšanas kā sarunas pārtraukšana, aiziešana no problēmas, pārmērīga aizvainojuma izrādīšana kā ilgstoši klusēšanas periodi, kas tiek izmantoti kā otra partnera sodīšana. Un arī pretēji – strīdu neesamība var būt signāls, ka attiecībās sāk dominēt vienaldzība, partneris it kā sāk attālināties no sadzīvisku grūtību risināšanas un ģimenes vispār.

Darbaholisms ģimenē – viens no partneriem ilgākas stundas pavada darbā vai tiek sameklēts papildus darbs arī būs netieša norāde uz izvairīgu uzvedību saistībā ar attiecībām – laiks, ko pavada ārpus ģimenes ir emocionāli “vieglāks” nekā atrašanās ģimenes lokā, kas arī norādīs uz izvairīšanos no sasāpējušu jautājumu risināšanas.

Notiek brīvā laika pavadīšanas tradīcijas maiņa – partneri savu brīvo laiku sāk pavadīt atsevišķi, katrs ir vairāk pats par sevi, parādās jauni atsevišķi hobiju un draugu loks.

Partneris var emocionāli attālināties aizvien vairāk laika pavadot virtuālāja pasaulē un aizrauties ar datorspēlēm, saviem hobijiem, nevis būt klātesošs sadzīves lietu risināšanā vai bērnu audzināšanā.

Seksuālo attiecību izmaiņas – partneri sāk izvairīties no intīmas tuvības, samazinās to biežums. Var būt arī pretēji – pārāk biežas intīmas attiecības, to rakstura izmaiņas, sekss var kļūt tīri virspusējs kā fizioloģisku vajadzību apmierināšanas vai spriedzes mazināšanas līdzeklis Pazūd tuvības dziļākā jēga.

Pāra attiecībās pazūd taktilais kontakts – pazūd pieskārieni, glāsti, skūpsti un apskāvieni.

Attiecībās parādās aizvainojums, aizkaitinājums, dusmas, bailes, nedrošība, nemiers, trauksme. Attiecībās pazūd prieks, spontanitāte un dzīves enerģija. Pertneris var justies nelaimīgs.

Interesanti būs pavērot arī savas zemapziņas vēstījumus, kas izaudīsies kā pārteikšanās, “nejauša” aizmāršība, fantāzijas un sapņi. Pievēršot uzmanību šiem signāliem, varat nonākt pie dziļākas situācijas, un sevis apzināšanas.

Savu emociju ignorēšana un neņemšana vērā, vēlāk var atmaksāties ar veselības problēmām, parādās bezmiegs, pasliktinās imunitāte un līdz ar to arī ir biežākas saslimšanas, ilgākā laika periodā var būt neirotiskas dabas traucējumi un psohosomatiskas slimības.

Signālu ignorēšana un neievērošana nenozīmē, ka viss kaut kā atrisināsies pats par sevi un viss būs “normāli”, tāpat kā agrāk – ģimene ir sistēma un katrs tās loceklis ir savienots viens ar otru neredzamām emocionālām saiknēm, tādēļ, ja kāds ģimenē jūtas slikti, arī otrs to jūt. Jautājums ir, vai partneris spēj to atpazīt un pievērst tam uzmanību.

Parasti partneri neapzināti vai apzināti izvēlas ignorēt signālus, taču pārējie ģimenes locekļi – bērni būs tiek, kas ārkārtīgi jūtīgi reaģēs uz sistēmā notiekošo. Līdz ar to bērna uzvedība un psihoemocionālais stāvoklis būs kā nākamā bīstamo signālu grupa, kura norādīs, ka vecāku attiecībās ir problēmas.

Mainās bērna uzvedība – bērns var kļūt trauksmaināks, bailīgāks, mazāki bērni pieprasīs nedalītāku vecāku uzmanību, viņi var ķlūt napaklausīgāki, agresīvāki, var parādīties dusmu lēkmes un histērijas, bērni var būt raudulīgāki, baidīsies palikt vieni, pieprasīs vecāku klātbūtni – būs grūtāk palaist vecākus no sevis prom.

Skolas bērniem var pasliktināties mācību sekmes, būs traucēta bērna koncentrēšanās un uztveres spējas, jo bērna prātu nodarbinās vecāku attiecību problēmas, vainas un bezspēcības izjūtas.

Bērns var izvēlēties brīvo laiku pavadīt ārpus mājas, vairāk būt uz ielas nekā mājās, var vairāk būt kopā ar saviem draugiem, jo atrašanās kopā ar vecākiem ir emocionāli smaga, it sevišķi, ja notiek nepārtraukti vecāku strīdi un konflikti .

Bērns emocionāli “aiziet” no situācijas un realitātes ģimenē izmantojot datoru, telefonu, aipedu, notiek aizraušanās ar datorspēlēm, virtuālā realitāte kļūst aizraujošāka, tā ir it kā mazāk draudīga.

Ilgstošāku nesaskaņu gadījumā bērnam var veidoties depresijas simptomātika, neirotiski traucējumi, palielināsies alerģijas, dažāda veida saslimšanas.

Brīdinošie signāli attiecībās un arī pašā sistēmā var norādīt uz kādiem sarežģījumiem, nesaprašanām, neapmierinātību un arī uz attiecību krīzi. Normālas attiecības nemaz nevar pastāvēt bez grūtībām un krīzēm. Bez tām normala attiecību attīstība vienkārši nav iedomājama, jo attiecības nav statiskas, tāpat kā attiecībās esošās personības, arī attiecības mainās un attīstās, pārveidojas un transformējas. Attiecību krīze uzrāda to, ka esošais uzvedības, attiecību modelis partneriem vairs neder, ka šajā dzīves periodā viena vai otra partnera uzvedība, pasaules uztvere, vērtības vairs nespēj apmierināt kādu vajadzību un ģimenes funkciju. Tāpat kā persnība veidojas aug un attīstās, arī attiecības un ģimene kopumā tiek iedalītas savās attīstības fāzēs un posmos, kā piemēram, attiecību veidošanas, laulību noslēgšana, kopējas dzīves veidošana, ģimene ar mazu bērnu, nobriedusi ģimene, ģimene ar pieaugušiem bērniem un “tukšās ligzdas” posms un katrā attīstības posmā būs savi veicamie uzdevumi, funkcijas un mērķi. Pāra pārlieku koncentrēšanās uz vienu no ģimenes funkcijām, piemēram, materiālā nodrošināšana, var radīt risku, ka citas svarīgas funkcijas vai uzdevumi tiek atstāti novārtā.

Izmaiņas partneru attiecībās un ģimenes sistēmā ienes arī negaidīti un traģiski dzīves notikumi, tādi kā darba zaudējums, aiziešana pensijā, smaga slimība, ģimenes locekļa nāve, utt. Attiecību krīzi var veicināt arī vieana vai otra partnera personīgās problēmas un personīgās krīzes.

Krīze noārda vecās, savu laiku jau nokalpojušās attiecības, un tiek sagatavota vieta jaunām, jau daudz nobriedušākām attiecībām. Kopīga grūtību pārvarēšana ir kā pārbaude attiecību un arī mīlestības stiprumam, dziļumam, plašumam. Partneri pāriet uz jauna līmeņa attiecībām, uz jauna līmeņa funkcionēšanu. Mīlestība iegūst jaunu dziļumu, izpratni, vērtību un tai parādās jaunas šķautnes un jauni apvāršņi. Mīlestības dimants tiek slīpēts un kļūst aizvien vērtīgāks un vērtīgāks.

Lai varētu veiksmīgi atrisināt esošās problēmas un nesaskaņas ir jānotiek savas pozīcijas un skatījumam uz situāciju izmaiņai. Ir kopīgiem spēkiem jāmeklē izeja no izveidojušās situācijas. Daudzi pāri, saskārušies ar šāda veida grūtībām uzskata, ka ka tās ir attiecību beigas, ka nav nedz spēka, nedz jēgas kaut ko mainīt. Taču būšana šādās attiecībās jeb tēlaini izsakoties vai izmantojot analītiskās psiholoģijas apzīmējumus – atrašanās tumsā, pašā lejā, bedrē, atver jaunas iespējas, spēj rast vēl neapjaustus resursus, jauna veida pieredzi un kopīgus līdzpārdzīvojumus. Esot attiecību it kā augšā, „virsotnē”, kur dominē vieglums, izklaide, pārpilnība, bezrūpīga „neatkarība”, „dvēseles vārti ir ciet”, attīstība un progress nenotiek.

Attiecību krīzes var pārvarēt, tām ir gājuši cauri visi pāri un ir mēģinājuši rast kopīgus risinājumus. Arī mūsu vecāki un vecvecāki ir guvuši šo unikālo pieredzi un katram pārim būs savs stāsts, citam tas būs veiksmīgāks, citam – kā attiecību pārtraukšana, un katram pārim būs sava vēsture, savas atziņas un novērojumi.

Apzināšanās, ka attiecībās kaut kā trūkst, ka kaut kas nav kārtībā, ka attiecībās jūtama emocionāla attālināšanās, jūtamies slikti un nelaimīgi – ir pirmais solis ceļā uz krīzes pārvarēšanu. Ir jārunā, ir jāizrunājas, par to, kā jūtamies, ir jārunā par savām bažām un bailēm, bez savstarpējiem apvainojumiem un aizvainojumiem, caur savām izjūtām par situāciju. Tam ir jābūt dialogam brīvam no prasībām un pretenzijām, bez ultimātiem un represijām, bez savas narcistiskās patmīlības un egoisma, tai ir jābūt sadarbībai – kopējam ceļam, kopējam virzienam. Varbūt tieši šeit un tagad no diviem Ego sāk veidoties kopīgais transformētais Mēs, jo emocionālās attiecības pārī veidojas no divu cilvēku savstarpējas mijiedarbības.

Ne vienmēr krīze attiecībās būs saistīta ar konfliktiem un skandāliem. Bieži vien tās parādīsies pāra neprasmē vispār risināt strīdīgos jautājumus, tā var būt arī neiejūtība pret otra emocionālajām vajadzībām. Prasme dalīties ar otru par to, kas ir sasāpējis, par to, kas neapmierina ir iespēja laicīgi sākt risināt sasāpējušas lietas attiecībās. Ne katrs partneris ir tik prasmīgs, lai nolasītu otra partnera neverbāliku, žestus un mīmiku un izprastu otra emocionālo stāvokli. Partneris var uzzināt par to, kā jūs jūtaties tkai tad, ja par to runāsiet. Runājot par savām izjūtām, netiek aizskarta otra personība, ir runa tikai un vienīgi par konkrētā partnera emocijām. Šeit varbūt būs lietderīgi izmantot tā saukto „zelta teikumu”, kas var būt kā paņēmiens, ar kuru var izteikt savu attieksmi bez prasībām un apvainojumiem, tajā pašā laikā ļaujot noturēt pozīciju, nepārvēršot otru cilvēku par oponentu:

tiek dots situācijas apraksts: “ Kad ir …” – objektīvs notikušā apraksts, fakta konstatācija, kas ļaus partnerim ieraudzīt savu uzvedību no malas, citā gaismā. Piemēram: – “ Kad tu paaugstini balsi…”
jūsu reakcija: “ es jūtu (jūtos)…”– cilvēki nespēj iejusties otra “ādā”, tādēļ viņiem ir grūti iedomāties kādu iespaidu rada viņu uzvedība, kad jūs runājiet par savu reakciju, jūs apspriediet faktus, izvairieties no tiešas vai slēptas nosodīšanas.

Piemēram: – “ jūtos pazemots, nevērtīgs, dusmīga, aizvainota, iedzīta stūrī…”

vēlamais rezultāts: “ es vēlētos, lai …”

Piemēram : “ es vēlētos apspriest šo jautājumu mierīgāk un rast mums labāko risinājumu abiem, saprast kas šobrīd mums ir pats svarīgākais”

vai var arī izskaidrot kaitējumu vai nodarījumu, kas konkrēti ir nodarīts “tāpēc (tādēļ) man …”

Piemēram: – “tādēļ man ir grūtāk uztvert un es nedzirdu to, ko tu saki”.

Ar savu jūtu atklāšanu un savas sāpes uzticēšanu mēs neievainojam otru, nevainojam, nepazemojam, bet dodam iespēju savādāk apskatīties uz lietām, uz sevi, paveras durvis uz dziļāku otra cilvēka iepazīšanu un viņa iekšējās pasaules izpratni. Uzticēšanās un atklātība satuvina, tāpat kā satuvina atklāta, patiesa un bieži vien sāpīga saruna.

Amerikāņu pāru konsultants Dž.Gotmans uzskata, ka 69% problēmas pāros atrisināt nevar, jo katrs gadu no gada vēlas izmainīt partneri, pārtaisīt un pāraudzināt to. Bieži vien konflikti ģimenē būs saistīti ar ļoti senām un dziļām lietā, tādām kā personības temperaments, personības rakstura īpatnības, pasaules uzskats un vērtību sistēma. Vēlme izmainīt otru ir nereālistiskas gaidas, cerības un ilūzijas, kuras nevainagojas ar panākumiem, bet, kad ir iespēja atbalstīt un pieņemt otru un ļaut viņam būt tam, kas viņš ir – notiek izmaiņas, jo patiesībā mainās uztvere un redzējums par otru cilvēku. Emocionālo attiecību stabilizācija būs saistīta ar abu partneru līdzvērtību – tā būs cieņas izrādīšana kā pret sevi, savām vajadzībām un vēlmēm, tā arī pret otra cilvēka vajadzībām un vēlmēm.

Pēc amerikāņu psiholoģes psihoterapeites Dž. Reinvoteres domām grūtības saskarsmē ar tuvo cilvēku, var norādīt uz vienām vai citām iekšējām personīgām lietām, kas var būt saistītas ar kāda partnera:

nereālistiskajām gaidām saistībā pret otru partneri,
paša iekšējo nedrošību un apdraudējuma izjūtu,
ar pastiprinātu vajadzību visu kontrolēt un uzraudzīt, bailes uzticēties,
sakāpinātu vajadzību pēc atzīšanas, sajūsmas un mīlestības,
nesakārtotām, nepabeigtām attiecībām ar citiem sev tuviem cilvēkiem.

Šeit svarīga loma attiecībās būs tā sauktajai pārnesei jeb transferencei, kad neapzināti uz partneri pārnesam savas agrīnās attiecības, izjūtas un pieredzi ar savu pretējā dzimuma vecāku. Lielu lomu attiecību veidošanā un attīstībā ienes katra partnera primārās ģimenes tradīcijas, bērnu audzināšanas modeļi, vecāku uzvedība un reaģēšanas veids. Pirmās iemaņas un sapratne par attiecībām tiek smeltas no vecāku attiecībām, lomām, emociju izrādīšana ģimenē, nesaskaņu risināšanas veida, vai arī ņemot vērā gūto negatīvo pieredzi savā vecāku ģimenē, attiecību modelis un ģimenes normas netiek pārņemtas.

Ģimenes un attiecību galvenā un svarīgāka funkcija un mērķis visos laikus bija un ir mīlestība – tā ir vajadzība mīlēt un būt mīlētam un visas dzīves garumā mēs mācāmies mīlēt. Starp psihologiem pastāv uzskats, ka patiesa mīlestība sākas tikai pēc 10 – 15 kopā nodzīvotiem gadiem. Un kopdzīve, kopējs ceļš kalnā augšup un no kalna lejā ir vispatiesākā mīlestības skola un tās dziļākās gudrības apgūšana ir visa mūža jēga.

Dot un nevis tikai ņemt ir attiecību dziļākais saturs. Nobriedušās attiecībās partneri ir izspēlējušies, ieguvuši attiecību kā piesaistes, tā atšķirtības sāpju pieredzi, ar savu „ciešanu kausa” iztukšošanu abi partneri nonāk līdz attiecībām ar pilnīgi citu pamatu un jēgu. Veselīgās attiecībās partneris nevēlas piesaistīt otru, virspusīga mīlestība un sava egoisma demonstrēšana pāriet daudz dziļākā fāzē, kurā veidojas kopīgais veselums, kas atver neierobežotas iespējas abu partneru kopējai tālākai attīstībai.