Emocionālās attiecības pārī nebūt nav nemainīgas un pastāvīgas, tās mainās, tās ir dzīvas. Ir savi uzplūdi, savas vētras un miera periodi. Protams, ka nevienās attiecībās neiztikt bez strīdiem un viedokļu sadursmēm. Ir bijis, ka kāds no partneriem apvainojas, ir bijis, ka kāds ir plēsis traukus un kāds nav runājis pāris dienas un tā paudis savu attieksmi. Bet pēc laika, viss ir norimis, pārgājis, normalizējies. Bet ar laiku, tomēr šķiet, ka kaut kas ir mainījies, ka vairs nav tik viegli saprasties, ka agrāk pielietotie paņēmieni vairs nestrādā. Pamazām briest neapmierinātība un partneru attiecībās iezogas aizkaitināmība un šaubas. Pamazām pāru attiecībās var iezagties situācijas, kuras var brīdināt par to, ka kaut kas īsti attiecībās nav kārtībā un tie var būt signāli, kuriem būtu jāpievērš papildus uzmanība:
Signālu ignorēšana un neievērošana nenozīmē, ka viss kaut kā atrisināsies pats par sevi un viss būs “normāli”, tāpat kā agrāk – ģimene ir sistēma un katrs tās loceklis ir savienots viens ar otru neredzamām emocionālām saiknēm, tādēļ, ja kāds ģimenē jūtas slikti, arī otrs to jūt. Jautājums ir, vai partneris spēj to atpazīt un pievērst tam uzmanību.
Parasti partneri neapzināti vai apzināti izvēlas ignorēt signālus, taču pārējie ģimenes locekļi – bērni būs tiek, kas ārkārtīgi jūtīgi reaģēs uz sistēmā notiekošo. Līdz ar to bērna uzvedība un psihoemocionālais stāvoklis būs kā nākamā bīstamo signālu grupa, kura norādīs, ka vecāku attiecībās ir problēmas.
Brīdinošie signāli attiecībās un arī pašā sistēmā var norādīt uz kādiem sarežģījumiem, nesaprašanām, neapmierinātību un arī uz attiecību krīzi. Normālas attiecības nemaz nevar pastāvēt bez grūtībām un krīzēm. Bez tām normala attiecību attīstība vienkārši nav iedomājama, jo attiecības nav statiskas, tāpat kā attiecībās esošās personības, arī attiecības mainās un attīstās, pārveidojas un transformējas. Attiecību krīze uzrāda to, ka esošais uzvedības, attiecību modelis partneriem vairs neder, ka šajā dzīves periodā viena vai otra partnera uzvedība, pasaules uztvere, vērtības vairs nespēj apmierināt kādu vajadzību un ģimenes funkciju. Tāpat kā persnība veidojas aug un attīstās, arī attiecības un ģimene kopumā tiek iedalītas savās attīstības fāzēs un posmos, kā piemēram, attiecību veidošanas, laulību noslēgšana, kopējas dzīves veidošana, ģimene ar mazu bērnu, nobriedusi ģimene, ģimene ar pieaugušiem bērniem un “tukšās ligzdas” posms un katrā attīstības posmā būs savi veicamie uzdevumi, funkcijas un mērķi. Pāra pārlieku koncentrēšanās uz vienu no ģimenes funkcijām, piemēram, materiālā nodrošināšana, var radīt risku, ka citas svarīgas funkcijas vai uzdevumi tiek atstāti novārtā.
Izmaiņas partneru attiecībās un ģimenes sistēmā ienes arī negaidīti un traģiski dzīves notikumi, tādi kā darba zaudējums, aiziešana pensijā, smaga slimība, ģimenes locekļa nāve, utt. Attiecību krīzi var veicināt arī vieana vai otra partnera personīgās problēmas un personīgās krīzes.
Krīze noārda vecās, savu laiku jau nokalpojušās attiecības, un tiek sagatavota vieta jaunām, jau daudz nobriedušākām attiecībām. Kopīga grūtību pārvarēšana ir kā pārbaude attiecību un arī mīlestības stiprumam, dziļumam, plašumam. Partneri pāriet uz jauna līmeņa attiecībām, uz jauna līmeņa funkcionēšanu. Mīlestība iegūst jaunu dziļumu, izpratni, vērtību un tai parādās jaunas šķautnes un jauni apvāršņi. Mīlestības dimants tiek slīpēts un kļūst aizvien vērtīgāks un vērtīgāks.
Lai varētu veiksmīgi atrisināt esošās problēmas un nesaskaņas ir jānotiek savas pozīcijas un skatījumam uz situāciju izmaiņai. Ir kopīgiem spēkiem jāmeklē izeja no izveidojušās situācijas. Daudzi pāri, saskārušies ar šāda veida grūtībām uzskata, ka ka tās ir attiecību beigas, ka nav nedz spēka, nedz jēgas kaut ko mainīt. Taču būšana šādās attiecībās jeb tēlaini izsakoties vai izmantojot analītiskās psiholoģijas apzīmējumus – atrašanās tumsā, pašā lejā, bedrē, atver jaunas iespējas, spēj rast vēl neapjaustus resursus, jauna veida pieredzi un kopīgus līdzpārdzīvojumus. Esot attiecību it kā augšā, „virsotnē”, kur dominē vieglums, izklaide, pārpilnība, bezrūpīga „neatkarība”, „dvēseles vārti ir ciet”, attīstība un progress nenotiek.
Attiecību krīzes var pārvarēt, tām ir gājuši cauri visi pāri un ir mēģinājuši rast kopīgus risinājumus. Arī mūsu vecāki un vecvecāki ir guvuši šo unikālo pieredzi un katram pārim būs savs stāsts, citam tas būs veiksmīgāks, citam – kā attiecību pārtraukšana, un katram pārim būs sava vēsture, savas atziņas un novērojumi.
Apzināšanās, ka attiecībās kaut kā trūkst, ka kaut kas nav kārtībā, ka attiecībās jūtama emocionāla attālināšanās, jūtamies slikti un nelaimīgi – ir pirmais solis ceļā uz krīzes pārvarēšanu. Ir jārunā, ir jāizrunājas, par to, kā jūtamies, ir jārunā par savām bažām un bailēm, bez savstarpējiem apvainojumiem un aizvainojumiem, caur savām izjūtām par situāciju. Tam ir jābūt dialogam brīvam no prasībām un pretenzijām, bez ultimātiem un represijām, bez savas narcistiskās patmīlības un egoisma, tai ir jābūt sadarbībai – kopējam ceļam, kopējam virzienam. Varbūt tieši šeit un tagad no diviem Ego sāk veidoties kopīgais transformētais Mēs, jo emocionālās attiecības pārī veidojas no divu cilvēku savstarpējas mijiedarbības.
Ne vienmēr krīze attiecībās būs saistīta ar konfliktiem un skandāliem. Bieži vien tās parādīsies pāra neprasmē vispār risināt strīdīgos jautājumus, tā var būt arī neiejūtība pret otra emocionālajām vajadzībām. Prasme dalīties ar otru par to, kas ir sasāpējis, par to, kas neapmierina ir iespēja laicīgi sākt risināt sasāpējušas lietas attiecībās. Ne katrs partneris ir tik prasmīgs, lai nolasītu otra partnera neverbāliku, žestus un mīmiku un izprastu otra emocionālo stāvokli. Partneris var uzzināt par to, kā jūs jūtaties tkai tad, ja par to runāsiet. Runājot par savām izjūtām, netiek aizskarta otra personība, ir runa tikai un vienīgi par konkrētā partnera emocijām. Šeit varbūt būs lietderīgi izmantot tā saukto „zelta teikumu”, kas var būt kā paņēmiens, ar kuru var izteikt savu attieksmi bez prasībām un apvainojumiem, tajā pašā laikā ļaujot noturēt pozīciju, nepārvēršot otru cilvēku par oponentu:
Piemēram: – “ jūtos pazemots, nevērtīgs, dusmīga, aizvainota, iedzīta stūrī…”
Piemēram : “ es vēlētos apspriest šo jautājumu mierīgāk un rast mums labāko risinājumu abiem, saprast kas šobrīd mums ir pats svarīgākais”
Piemēram: – “tādēļ man ir grūtāk uztvert un es nedzirdu to, ko tu saki”.
Ar savu jūtu atklāšanu un savas sāpes uzticēšanu mēs neievainojam otru, nevainojam, nepazemojam, bet dodam iespēju savādāk apskatīties uz lietām, uz sevi, paveras durvis uz dziļāku otra cilvēka iepazīšanu un viņa iekšējās pasaules izpratni. Uzticēšanās un atklātība satuvina, tāpat kā satuvina atklāta, patiesa un bieži vien sāpīga saruna.
Amerikāņu pāru konsultants Dž.Gotmans uzskata, ka 69% problēmas pāros atrisināt nevar, jo katrs gadu no gada vēlas izmainīt partneri, pārtaisīt un pāraudzināt to. Bieži vien konflikti ģimenē būs saistīti ar ļoti senām un dziļām lietā, tādām kā personības temperaments, personības rakstura īpatnības, pasaules uzskats un vērtību sistēma. Vēlme izmainīt otru ir nereālistiskas gaidas, cerības un ilūzijas, kuras nevainagojas ar panākumiem, bet, kad ir iespēja atbalstīt un pieņemt otru un ļaut viņam būt tam, kas viņš ir – notiek izmaiņas, jo patiesībā mainās uztvere un redzējums par otru cilvēku. Emocionālo attiecību stabilizācija būs saistīta ar abu partneru līdzvērtību – tā būs cieņas izrādīšana kā pret sevi, savām vajadzībām un vēlmēm, tā arī pret otra cilvēka vajadzībām un vēlmēm.
Pēc amerikāņu psiholoģes psihoterapeites Dž. Reinvoteres domām grūtības saskarsmē ar tuvo cilvēku, var norādīt uz vienām vai citām iekšējām personīgām lietām, kas var būt saistītas ar kāda partnera:
Šeit svarīga loma attiecībās būs tā sauktajai pārnesei jeb transferencei, kad neapzināti uz partneri pārnesam savas agrīnās attiecības, izjūtas un pieredzi ar savu pretējā dzimuma vecāku. Lielu lomu attiecību veidošanā un attīstībā ienes katra partnera primārās ģimenes tradīcijas, bērnu audzināšanas modeļi, vecāku uzvedība un reaģēšanas veids. Pirmās iemaņas un sapratne par attiecībām tiek smeltas no vecāku attiecībām, lomām, emociju izrādīšana ģimenē, nesaskaņu risināšanas veida, vai arī ņemot vērā gūto negatīvo pieredzi savā vecāku ģimenē, attiecību modelis un ģimenes normas netiek pārņemtas.
Ģimenes un attiecību galvenā un svarīgāka funkcija un mērķis visos laikus bija un ir mīlestība – tā ir vajadzība mīlēt un būt mīlētam un visas dzīves garumā mēs mācāmies mīlēt. Starp psihologiem pastāv uzskats, ka patiesa mīlestība sākas tikai pēc 10 – 15 kopā nodzīvotiem gadiem. Un kopdzīve, kopējs ceļš kalnā augšup un no kalna lejā ir vispatiesākā mīlestības skola un tās dziļākās gudrības apgūšana ir visa mūža jēga.
Dot un nevis tikai ņemt ir attiecību dziļākais saturs. Nobriedušās attiecībās partneri ir izspēlējušies, ieguvuši attiecību kā piesaistes, tā atšķirtības sāpju pieredzi, ar savu „ciešanu kausa” iztukšošanu abi partneri nonāk līdz attiecībām ar pilnīgi citu pamatu un jēgu. Veselīgās attiecībās partneris nevēlas piesaistīt otru, virspusīga mīlestība un sava egoisma demonstrēšana pāriet daudz dziļākā fāzē, kurā veidojas kopīgais veselums, kas atver neierobežotas iespējas abu partneru kopējai tālākai attīstībai.
(c) Ilva Dandzberga