Šķirties vai palikt kopā bērnu dēļ?

Šķirties vai palikt kopā bērnu dēļ?

Viss, kas notiek ģimenē vecāku starpā gribot negribot ieguļas bērnu dvēselē – vai tas tiek pateikts ar skaļu vārdu vai kaut kas tiek noklusēts no aizvainojuma, neapzināti tiek „ierakstīts” bērnā. Bērni var asi reaģēt uz vecāku strīdu, klusi raudot var nedroši pajautāt: „Jūs nešķirsities?” Bērnam ir bail, bailes pazaudēt pašus svarīgākos cilvēkus uz pasaules. Bet neapmierinātība ģimenē turpinās, aizvainojums un dusmas vecāku vidū plaukst un zeļ. Lai „netraumētu” bērnus vecāki nepaceļ balsis, nestrīdās, nerunā, tā vietā tēvs vairāk sāk uzturēties darbā vai aizraujas ar saviem hobijiem vai veido citas attiecības ārpus ģimenes, un arī māte (kā atbildes reakcija) sameklē sev piemērotas nodarbes ārpus mājas. Aizvien mazāk laika atliek būt visiem kopā. It kā viss ir kārtībā, strīdu nav, vecāki viens otram „netraucē”. Viss ir „vislabākajā kartībā”. Tikai vecāku attiecībās ir vēsums, krājusies neapmierinātība un aizkaitinājums. Vecāku attiecībās ir pazudis siltums, ir pazudusi mīlestība, draudzība un cieņa. Abi vecāki ir nelaimīgi. Un bērni to visu redz un jūt, tikai vēl īsti nespēj noformulēt un īsti saprast, kas te notiek…

– Kas patiesībā “slēpjas” aiz apgalvojuma/attaisnojuma – “mēs nešķiramies bērnu dēļ”? Vai tas tiešām ir jautājums par bērniem? Varbūt cilvēki paši piedzīvojuši vecāku šķiršanos, tāpēc nevēlas, ka bērni izaugtu nepilnā ģimenē? Varbūt viens no partneriem nemaz īsti negrib šķirties, un bērni ir tikai iegansts, bailes palikt vienai utt.? Un kādi vēl iemesli varētu būt? Būtu nepieciešams apraksts par katru no tiem;

Palikt kopā attiecībās bērnu dēļ – tā  ir vecāku nespēja paskatīties uz sevi un savām problēmām attiecībās. Tā ir vecāku aizsargreakcija neko nedarīt un nerisināt. “Mēs nešķiramies bērnu dēļ” ir aiziešana no sāpīgas tēmas un atbildības uzvelšana bērnam. Fokusēšanās uz bērnu un viņa pārdzīvojumiem ir vieglāka nekā apzināties savas izjūtas, jo tās ir ārkārtīgi smagas un dziļas un daudzkārt vieglāk ir runāt par bērnu, nevis par sevi. Ir ļoti grūti sev atzīt, ka  attiecības nav tādas, kādas abi vecāki bija iedomājušies. Ir ļoti grūti apzināties, ka attiecību saglabāšanā būtu jāmeklē palīdzība. Un ir ļoti bail gan pieskarties šai tēmai, gan pārraut attiecības, ir bail kaut ko mainīt jau ierastajā vidē un komfortā. Ir bailes palikt vienam un sākt kaut ko jaunu. Viens no iemesliem, kāpēc vecākiem ir „vieglāk atstāt visu pa vecam”, ir viņu ievainotā patmīlība. Ir ārkārtīgi grūti atzīt savu nespēju atbilst ideālajai savienībai, ir kauns atzīt, ka pastāv kādas problēmas, ir kauns tās kādam parādīt un par tām runāt vai vērsties, piemēram, pie profesionālas palīdzības. Tā vietā tās tiek ignorētas, tās neaiztiek, noliek malā, ar cerību, ka varbūt kaut kas mainīsies otra partnera uzvedībā vai uzskatos. Bet nekas nenotiek un nekas nemainās…

Attaisnojums „palikt kopā bērna dēļ” var būt saistīta ar iepriekšējo bērnības pieredzi, kad bija jāpiedzīvo savu vecāku šķiršanās. Tādā gadījumā uz bērnu tiek pārnesta sava bērnības pieredze un savas izjūtas, kas bija traumējošas un netika pārdzīvotas un izsērotas. Bet tās ir vecāku izjūtas un pieredze būt pamestam un nekādā gadījumā ne bērna. Iespējams, ka vecāki paši neapzināti izspēlē un pārņem savu vecāku laulības modeli un neapzināti izveido situāciju, kura apdraud attiecības.

Iespējams, ka vecāki negrib neko mainīt savās attiecībās, jo neapzināti šajās attiecībās gūst kādu labumu un kaut ko tik ļoti vajadzīgu sev, vai atreaģē kādas svarīgas lomas un scenārijus. Bieži vien šādās attiecībās slēpjas atkarīgo attiecību problēma.

Palikšana kopā bērnu dēļ, var būt kā aizsegs palikšanai kopā esošajā komfortā, vidē, materiālajā nodrošinājumā. Ļoti daudzi pāri tā arī dzīvo – kopīgs kredīts, kopīgs bizness, kopīga māja, kopīgs dzīvoklis, kopīga mašīna un kopīgi bērni… Ērti, pierasts, „droši”, paredzami, zināmi. Protams, tā var nodzīvot visu mūžu kopā, bet tā arī īsti nejusties nedz mīlēts, nedz laimīgs.

– Ko darīt un kā dzīvot, ja vecāki tomēr nolemj, ka paliks kopā (un viens no iemesliem ir bērni)? Bērna iespējamās reakcijas/sekas uz notiekošo;

Pat mazi bērni izjūt sasprindzinājumu un emocionālo atmosfēru ģimenē. Bērni kļūs trauksmaināki, var palielināties bailes un agresivitāte, kuras vecākiem var tikt parādītas neverbālā veidā, ar dažādiem uzvedības, veselības un attīstības traucējumiem. Var novērot mazu bērnu regresu attīstībā, bērni sāk biežāk slimot. Var parādīties neirotiskas dabas traucējumi – stostīšanās un miega traucējumi. Jo lielāks konflikts un spriedze vecāku attiecībās, jo spēcīgākas būs bērnu reakcijas, kuras galvenais mērķis būs pievērst abu vecāku uzmanību sev. Jo mazāks bērns, jo mazāk viņš spēj izprast vecāku savstarpējās attiecības, un tādēļ bieži vien neatrodot izskaidrojumu, uzņemsies visu vainu un atbildību uz sevi. Mazais domās, ka viņš ir nepietiekami labs, jo mamma ar tēti ir dusmīgi un daudz strīdās. Kā sekas tam, bērnā veidosies vainas izjūta, skumjas, bailes, dusmas. Emociju buķete pazemina psihoemocionālo noturību, var rasties traucējumi saskarsmē ar vienaudžiem, bērns izjutīs vientulību un jutīsies atstumts. Ja arī vecāki nerīko skaļus skandālus un nestrīdās, bet ir vienojušies palikt kopā bērnu dēļ un katrs dzīvo savu dzīvi, attiecībās valdīs vienaldzība un vēsums, un bērns to jutīs ģimenē. Vienaldzība, ko bērns piedzīvo, var radīt agsolūtu tukšuma izjūtu – nevienam neesmu vajdzīgs. Smagā emocionālā atmosfēra ģimenē, kurā vecāki nav raduši izrādīt un runāt par savām emocijām un izjūtām,  izkropļo bērna psihi un priekšstatu pašam par sevi.

Pusaudži, vērojot savu vecāku attiecības, var būt daudz tiešāki un spēj pateikt: „Ko jūs mokāties, škiraties!”, ar to parādot to, ko vecāki negrib apzināties un pieņemt – cik grūti ir bērniem redzēt savus vecākus nelaimīgus, cik grūti to visu ir izturēt – dariet beidzot kaut ko!

Jo šādas vecāku attiecības nespēj nodrošināt bērnu bāzes vajadzības pēc drošības, saskarsmes un mīlestības. Atrašanās visu laiku paaugstinātas spriedzes un vecāku konflikta apstākļos (gan atklātu strīdu un konfliktu gadījumos, gan arī noklusētajos aizvainojumos) var būt daudz postošāka nekā vecāku pieņemtais lēmums šķirt laulību. Neko nedarot un nerisinot problēmas pāra attiecībās, veidojas ļoti nelaimīga ģimene, kurā visi ģimenes locekļi jūtas slikti un ir nelaimīgi. Laulība ir savienība, tā ir divu mīlošu cilvēku savienība. Un nemīlētu cilvēku attiecībās arī bērni justīsies nepietiekami mīlēti, nepietiekami labi, nepietiekami uzmanības vērti, nepietiekami vajadzīgi.

Kā bērns var redzēt un uzzināt savā „dzīvošana kopā bērnu dēļ” ģimenes modelī to, kas ir mīlestība? Kā bērns var iemācīties, ka attiecībās tētis skūpsta mammu, mamma un tētis kopīgi joko un smejas un ejot sadodas rokās? Kā lai bērns uzzina, ka var būt laimīgas attiecības un laimīgi vecāki?

Bērni mācās, mācās no saviem pašiem svarīgākajiem cilvēkiem pasaulē – kas ir mīlestība, kas ir ģimene, kā ir būt par mammu un kā ir būt par tēti, kā ir būt (uzvesties) sievietei un kā ir būt (uzvesties) vīrietim, kā veidot savas attiecības nākotnē un kādu ģimenes modeli radīt. Bērniem ir svarīgi redzēt un sajust, ka viņus mīl, un tikpat svarīgi ir sajust un redzēt, ka mamma un tētis ir laimīgi.

Bērniem ir vajadzīgi laimīgi vecāki, kas viņiem dod tik ļoti vajadzīgo drošību un stabilitāti. Ja vecāki to nespēj iedot, bērns nespēs arī pats vēlāk veidot stabilas un mīlestības pilnas attiecības. „Dzīvošana kopā bērnu dēļ” ģimenes modelis neapzināti var tikt pārņemts bērnam nākotnē un nelaimīgo laulību un ģimeņu  ķēdīte turpināsies.

– Ja tomēr vecāki šķiras – kā pareizi veidot situāciju, lai maksimāli maz ciestu bērni?

Laulība ir divu cilvēku partnerattiecības, vienošanās un kontrakts, tad arī problēmu gadījumā, arī šiem diviem tās ir jārisina.

Partnerattiecības – tā ir sadarbība, kas savukārt norāda uz kopīgu kopā būšanu un kopīgu darbu, tas nozīmē, ka partneri pieņem noteiktus pienākumus un sadala tos attiecībās, ņemot vērā katra partnera individuālās spējas un vajadzības. Un abi ir atbildīgi par savu rīcību un uzvedību. Ja kāds no partneriem neatzīst savā ģimenes dzīvē kādu pienākumu esamību, tad otrs partneris automātiksi nokļūst atkarības pozīcijās, jo ir spiests vienatnē uzņemties atbildību par vienu vai otru pienākumu izpildi ģimenē. Iespējams, ka tas ir viens no iemesliem un ir vēl daudz citu iemeslu strīdiem ģimenē. Un nedz šķiršanās, nedz palikšana kopā bērnu dēļ izveidojušos situāciju neatrisina. Vienā gadījumā no tās abi partneri aizbēg, otrā gadījumā – tā tiek ignorēta vai izstumta. Un abos gadījumos cietēji ir gan bērni, gan vecāki.

Ja ģimenē un vecāku attiecībās nav fiziskas, vārdiskas vai emocionālas vardarbības, un vēl ir saglabājušās siltās jūtas vienam pret otru, varbūt ir vērts saglabāt laulību un attiecības, un meklēt cēloņus tam, kas ir radījis krīzi attiecībās un kas abus partnerus neapmierina un meklēt ceļus, kā uzlabot savstarpējās attiecības.

Ja tomēr vecāki nespēj atrisināt savas problēmas un tomēr izlemj škirt laulību, tad galvenais, kas jāņem vērā ir saglabāt bērnam drošību un stabilitāti, ļaujot turpināt uzturēt attiecības ar abiem vecākiem.

(c) Ilva Dandzberga